“创业浦东一路狂奔，我们都在创业路上”

百度 　　对犯罪嫌疑人只有按法律程序一路走来，才能显示出法律的神圣和尊严，才能做到不枉不纵，量刑得法。

Budisms ir reli?ija un filozofija, kas izveidojās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību. Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Eiropā, ?rilankā, kā arī ?īnā, Korejā, Japānā un Tibetā.

Mācība

Budas mācības (dharmas) pamatā ir "?etras cildenās patiesības":

• Cilvēku dzīve ir pilna vil?anos;
• Cie?anām ir iemesls;
• Tās iespējams pārtraukt, izvairīties, atbrīvoties, sasniedzot nirvānu;
• Pastāv Cēlais asto?posmu ce??, kā to sasniegt.

Budisma svētie raksti

Visai drīz pēc Budas nāves un kremācijas vi?a mācek?i sapulcējās vienkopus uz apspriedi. Lielākās grūtības sagādāja tas, ka Budas mācībā nebija dogmu, konkrētas struktūras, kosmogonijas, priek?rakstu, tās pamatā bija tikai individuāls pārdzīvojums. Buda, atbilsto?i saviem uzskatiem, nevēlējās būt līderis un nenosauca savu mantinieku, nevēlējās, lai cilvēki akli sekotu vi?a sacītajam. Visas vi?a runas bija brīvas improvizācijas, atbilsto?i situācijai. Jau vi?a dzīves laikā bija sanghas pirmā nopietnā ??el?anās, kad vi?a brālēns Devadta centās ieviest dogmas un uzspiest stingru askēzi un ve?etārismu sadzīvē. Tomēr apspriedē izdevās izveidot Budas mācības kanonisko versiju, kuru vi?a mācek?i iemācījās no galvas, un vairāk nekā 400 gadu tā izplatījās mutvārdos.

Pierakstītā versijā mācība parādījās tikai mūsu ēras pirmajā gadsimtā ?rilankā. ?o pirmo budistu svēto rakstu apkopojumu dēvē par "Pali kanonu", jo tas sarakstīts pali valodā (Tipitaka, jeb "Trīs grozi"). ?im kanonam ir trīs da?as:

• Vinajapitaka, jeb "Disciplīnas grozs", kurā līdz ar citiem tekstiem ietverti mūku un mū?e?u sadzīvi reglamentējo?i noteikumi. Klosteros dzīvojo?ajiem mūkiem un mū?enēm tādi ir 227, ta?u uzskata, ka lajiem pietiek ar 5 (nenogalināt, nezagt, ievērot mērenību seksā, nesāpināt citus ar runu, nemelot, atturēties no alkohola un narkotikām)
• Sutapitaka, jeb "Mācības grozs" — Budas pamācību apkopojums.
• Abidharmapitaka, jeb "Augstākās mācības grozs", kurā Budas sekotāji apkopoju?i un sistematizēju?i mācības filozofiskās pamatnostādnes.

Budisma attīstībā nozīmīgākās sanāksmes

Budisma agrīnajā vēsturē īpa?i nozīmīgu lomu spēlēja vairākas mūku padomes (sanskritā: sa?gīti), kas tika sasauktas, lai saglabātu Budas mācību nemainību, nodro?inātu vienotu interpretāciju un risinātu domstarpības budistu kopienā (sa?gha). ?ajās sanāksmēs mūki vienojās par doktrīnas pamatiem, noteica disciplīnas (vinajas) normas un, vēlākajos posmos, diskutēja par da?ādu skolu at??irībām. Padomes bija gan reli?iskas, gan organizatoriskas vieno?anās formas, kas ietekmēja budisma kanonisko tekstu apkopo?anu un doktrināro attīstību. Vēsturiski tiek minētas ?etras nozīmīgas padomes, kas atspogu?o budisma attīstību un pārmai?as mācībā un kopienas organizācijā.

Pirmā padome notika 3 mēne?us pēc Gautamas nāves Rājagrihā (mūsdienu Bihāras teritorijā). Tās mēr?is bija nodro?ināt, ka viss, ko mācījis Gautama, ir absolūts, nemaināms un nepapla?ināms. Padomes rezultātā tika apkopota Vinajapitaka un Sutapitaka, un da?ādas mūku grupas to iemācījās no galvas.

Otrā padome notika aptuveni 100 gadus pēc Gautamas nāves. Tajā neapsprieda darmu, bet gan mūku uzvedības principus; vieni uzskatīja, ka pirmie pienācīgi nepilda budisma rituālus, bet otri — ka Buda nav paredzējis burtisku nosacījumu izpildi. Sākotnējās budistu skolas bie?i strīdējās par doktrīnu, ta?u dalījās tikai tad, ja at??īrās prakse. Padomes rezultātā nodalījās divas budisma grupas — Mahasamghikas un Sthaviravadins.

Tre?ā padome notika 3. gadsimtā p.m.e. Pataliputrā (mūsdienu Patnā). To organizēja imperators A?oka, izveidojot oficiālu ortodoksiju, pēc tam to padarīja par savas impērijas oficiālo reli?iju.

Ceturtā padome notika 1. gadsimtā. To organizēja imperators Kani?ka, to saista ar mahājānas budisma parādī?anos. Teravādas budisms to neatzīst un da?kārt sauc par “?ecerīgo mūku padomi”.

Budisma attīstība un virzieni

Budisma izplatī?anās no Indijas pa pārējo āziju no 6. gadsimta p.m.ē. līdz mūsdienām

Budas akmens statuja

Pirmie Budas skolnieki bija pieci tā biju?ie biedri jeb me?a askēti, tad pievienojās gan cilvēki, kuri neatteicās no pienākumiem pret sabiedrību, gan tādi, kuri vēlējās atteikties no laicīgās pasaules, lai visu savu dzīvi veltītu apskaidrības sasnieg?anai. Tā radās budistu "sangha" (burt. sapulce; sākotnēji tā sauca visus Budas skolniekus, vēlāk — tikai mūku kopienu). Pa?ā sanghā sākās iek?ējas nesaska?as, kuras bija izpaudu?ās jau Budas dzīves laikā, bet pēc tā nāves strīdi par vi?a vārdu interpretāciju sa??ēla kopienu. Vēlāk sākās arī kustība pret elites pārākuma izpausmēm (pret arhatu jeb klosteru vecāko laicīgo varu), par ārpus klostera dzīvojo?o laicīgo budistu tiesībām utt. Galu galā tas noveda pie budisma sa??el?anās trīs pamatvirzienos (mahājānas, hinajānas un vad?rajana) un t.s. "asto?padsmit skolās" (to skaits īstenībā bija daudz lielāks). Līdz ar to pat grūti runāt par "budismu" kā ko vienotu, kā par islāmu, kristietību, jo bie?i vienīgais, kas ?iem budisma virzieniem kopīgs, ir mīts par Budu kā pamatlicēju un 4 Budas definētās patiesības.

Hinajānas budisms tiek saukts par "Mazajiem ratiem", bet mahājānas budisms — "Lielajiem ratiem". Teravādas budisms ir konservatīvākais virziens, savukārt mahājānas budismā ir sare??ītāki rituāli, raksti un nosacītu svēto (bodisatvu) sistēma.

Daudzus gadsimtus budismam Indijā nebija visai liela ietekme, jo tas, kaut arī atsaucās uz tradīciju, bija visai sve?s brahmanisma pasaules skatījumam. Ta?u apmēram m.e. III gs. sākās tā uzplaukums. Tika radīts milzums svēto rakstu un to komentāru. Laicīgie atbalstītāji ar saviem ziedojumiem ?āva izveidot pla?u klosteru tīklu, kuros koncentrējās tā laika zinātniskā doma. Mācības izklāsts tika piemērots ?au?u izpratnei (bet ?audīm, kā zināms, nepiecie?ams ko pielūgt, kam veltīt lūg?anas). Tika radīta kosmogonija, krā??s debesu būt?u panteons un briesmīga elle, kas gaida grēciniekus. Pa?u Budu sāka uztvert nevis kā vienkār?u cilvēku, kur? atradis sevis harmonizē?anas ce?u, bet gan kā pārpasaulīga principa iemiesojumu un simbolu, dievību.

Otrā mācības spektra galā parādījās garīgi izsmalcinātai publikai domāti visai ezoteriski virzieni un filozofijas skolas. Viens no lielākajiem budisma reformatoriem bija Nāgārd?una (II gs.), kur? sistematizēja visai izplūdu?o prad??aparamitas mācību, ieviesa kritisko metodi, kuru pareizi piemērojot, varēja "izdzēst" visus uzskatus un viedok?us, jo tika pierādīta to bezjēdzība, liekot prātam atgriezties tam dabiskajā esības veidā, atbrīvoties no duālisma domā?anā. Nāgārd?una savā "Mulamadhyamaka" izsakās: "Es godbijīgi slīgstu ce?os Budas priek?ā, jo vi??, līdzjūtības vadīts, ir nesis patieso mācību atteikties no visiem uzskatiem". Būtībā madhjamakas skolā tika pārtraukta jebkura prātu?o?ana un pārdomas vai, citiem vārdiem sakot, pārbauda galējās robe?as tam, ko vispār var jēgpilni izdomāt vai izteikt. Nāgārd?una tāpat arī saskatīja līdzību starp ?u?jatu (tuk?umu, jeb drīzāk esības neesamību) un pratītju samutpādu (savstarpēji atkarīgo ra?anos). Vi?? uzskatīja, ka pratītja samutpāda norāda, cik ierastajā pasaulē viss savstarpēji saistīts un atkarīgs cits no cita. Kā izraujot vienu tilta balstu, sabruks viss tilts. ?ādi izprast atkarību un relativitāti nozīmē saskatīt ?u?jatu un tapt atbrīvotam. Atbrīvo?anās, apskaidrība tātad ir atkarīga tikai no izmai?ām uztverē un zinā?anām. Pati pasaule nebūt nepārtop citā pasaulē.

Joga?aras skola mācīja, ka visi filozofiskie pa?ēmieni ir tikai upaja — prasmīga līdzek?u izmanto?ana, — kas palīdz norādīt mācības piekritējam ce?u uz dzi?āku izpratni, kura iegūstama tikai praksē. Tā ir t.s. "pārmainī?anās pa?os pamatos" (a?rajaparavrti), kad cilvēks pēk??i saskata, ka ārējie priek?meti ir tikai vi?a pa?a prāta projekcijas, vi?? saprot, ka nav priek?metu ko satvert, nav personas, kura varētu to izdarīt.

Saprotams, ka ?ādas teorijas nebija saprotamas lielākajai ?au?u da?ai. M.ē. VII gs. Indijā sākās budisma noriets. Ta?u tajā laikā budisms jau bija izgājis ārpus Indostānas pussalas robe?ām. Uz dienvidaustrumiem izplatījās konservatīvais teravādas virziens — Ceilonā (kur XIX gs. gan tas bija izzudis, bet tagad mākslīgi atjaunots), Birmā, Taizemē, Laosā, Vjetnamā, Kambod?ā. Virzienā uz zieme?iem izplatījās mahajanas budisms — caur Afganistānu nonāca Turkestānā, Mongolijā, ?īnā, Korejā, Japānā. Ap 11.-12. gadsimtu budisms beidzot nostiprinājās Tibetā, kur budisma skolotāji nāca mācīt gan no Indijas, gan no ?īnas, līdz beidzot sākot dominēt teravādas skola ar lielu bon reli?ijas piejaukumu, radot autonomu Tibetas budisma virzienu — lamaismu (5 sektas). Da?kārt blakus min arī tantrisko budismu, kas postulē, ka apskaidrību var sasniegt ?oti īsā — vienas dzīves vai pat tikai triju gadu — laikā ar īpa?u rituālu palīdzību. To praktizē, piemēram, Tibetā.

Katrā ?ajā re?ionā budisms elastīgi pie?ēma specifisku vietējo nokrāsu, līdz ar to vērotājam no malas pat varētu likties, ka nav tāda vienota budisma, bet ir daudzi re?ionāli budismi. Zināmā mērā tās tas ir — misticismu noliedzo?ā dzenbudisma sekotājam pilnīgi nesaprotami un murgaini liekas lamaisma krā??ie, karnevāliskie rituāli, dievību un dēmonu panteons, bet konservatīvam teravādistam no Taizemes ?ermu?us uzdzen Himalaju tantrista sprie?ana par seksuālās ener?ijas izmanto?anu apskaidrības sasnieg?anai.^{[nepiecie?ama atsauce]} Pilnīgs pretstats madhjamakas un joga?aras skolu adeptu intelektuālajām spēlēm, kuras robe?ojas jau ar spekulatīvo filozofiju, ir dzen cēlais klusums — zināt visu par budismu un dzīvot saska?ā ar to ir divas glu?i da?ādas lietas. Ta?u visus ?os budisma virzienus vieno Budas ?etras patiesības un cēlais asto?posmu ce?? to realizācijai.

Mūsdienās budismam ir aptuveni 350 miljoni sekotāju.

Morāle

Kā jau visās klasiskajās mācībās, arī budismā ir sava morāle, kas gan īpa?i neat??iras no citās ētiski reli?iozajās mācībās sastopamajām morāles normām: nedari neko tādu, kas citam varētu sagādāt cie?anas. Iztiku pelni tādā veidā, kas citiem cilvēkiem nenodara ?aunumu, citus neaplaupi un neizmanto, ne cilvēkus, ne dzīvniekus, ne vidi.

No otras puses, budisms ir visai elastīgs arī morāles jautājumos. Piemēram, ir virzieni, kas kategoriski ir pret nogalinā?anu kā tādu, un ?o nevardarbības principu attiecina uz visu faunu — dzīvniekiem, putniem, zivīm un kukai?iem, — jo visas būtnes apveltītas ar garu un pārdzim?anas iespējām (tāpat kā cilvēkam esot visas iespējas pārdzimt dzīvniekā). ?ī iemesla dē? tiek sludināts stingrs ve?etārisms. Citu budisma virzienu pārstāvji to uzskata par maldiem, par mākslīgi izdomātiem aizspriedumiem. Japā?u samuraji, kas lielāko tiesu bija kvēli budisti, bez mazākās ?aubī?anās nogalināja ienaidnieku, nemaz neuzskatot, ka būtu rīkoju?ies amorāli: ja ienaidnieks tiek nogalināts bez dusmām, neienīstot, bez emocijām, tad vi?? kritis par upuri karmas zobenam, nevis samuraja ?aunai rīcībai.

Tāpat ir virzieni, kuri uzskata par dzīvu visu floru, un nesaskata, ar ko, piemēram, zir?u ē?ana būtu ētiskāka par steika ē?anu. ?ādā skatījumā dvēseles esamība tiek pasludināta par svarīgāku nekā spēja just sāpes, kāda raksturīga cilvēkiem un pārējiem dzīvniekiem. Jau agrīnajā budismā mūki bez mazākajiem aizspriedumiem ēda ga?u, atsakoties no tās tikai tad, ja dzīvnieks nokauts tie?i vi?u vajadzībām. (Da?os tantristu rituālos ga?a parādās kā sakraments.) Budisma pamatnostādnēs ve?etārisms drīzāk tiek atbalstīts tāpēc, ka ga?a ir smaga barība, kas bremzē apzi?as skaidrību. Glu?i kā alkohols un narkotikas nav ieteicami tāpēc, ka tas viss traucē apzi?u un deformē personību, uzliekot ?aunākās no apzi?as va?ām: atkarību no savām kaislībām.

Arī seksuālās attiecības budismā netiek uztvertas negatīvi, lai gan daudzi budisma skolotāji brīdina no bezatbildīgas dzimumdzīves (proti, tādas, kas var sāpināt otru cilvēku) un no pārliekas pie?er?anās ?ai baudai, jo tas budistu atrauj no garīgās prakses un var iedzīt atkarībā no ?īs kaislības. (Da?os budisma virzienos vērojama diezgan spēcīga seksualitātes nolieg?ana, kas, liekas, ir ietekme no citām ētiski reli?iozajām mācībām.) Līdz ar to, kaut arī celibāts ir visai apsveicams, ta?u jāuzmanās no vēlmju apspie?anas, proti, no libido nolieg?anas un iedzī?anas zemapzi?ā. Visumā budisma nostāju varētu raksturot ?ādi: ja gribas nopietni pievērsties garīgai attīstībai, nemē?iniet noliegt un apspiest savu seksualitāti, bet gan necentieties par to īpa?i uztraukties, ?aujot tai transcendēties. Iz?ēmums ?ai zi?ā ir tantrisms, kur? ie?em sev raksturīgo pretējo nostāju un tiecas integrēt seksualitāti, pat izmantot seksuālo ener?iju apskaidrības sasnieg?anai.

Buda negribēja, lai cilvēkus māktu vainas apzi?a vai lai tie pārvērstos sausos fundamentālistos, kuri rīkojas tikai pēc priek?rakstiem. Stingri un nelokāmi turoties pie principiem, iespējams radīt daudz disharmonijas un cie?anu, bet nedaudz labdabīga elastīguma var ienest daudz vairāk harmonijas un novērst sare??ījumus. Ja neizdodas ievērot kādu no pamācībās dotajiem padomiem, nevajag sevi ?austīt. Labāk mācīties no savām k?ūdām un būt labākam. Cilvēks ir tikai cilvēks. Vi?? var tiekties uz morālu pilnību, ta?u nevar no sevis prasīt, lai to sasniegtu nekavējoties. Tāpat liela k?ūda ir morāli izmantot, lai kritizētu citus. Ja mēs kaut nedaudz pazīstam sevi, saprotam savus trūkumus, tad nesteigsimies spriest par citiem. Tieksmē citus nosodīt izpau?as mūsu pa?u negācijas. Citu trūkumus mēs saskatām visskaidrāk tad, kad tie piemīt mums pa?iem, tikai mēs nevēlamies to atzīt. Budists vairāk pievērsīsies saviem trūkumiem, un neaizrausies ar citu nosodī?anu.

Pirmais praktiskais solis budismā ir sakārtot savu dzīvi. Jau to vien izdarīju?i, mēs jutīsimies labāk gan attiecībā uz sevi, gan visu pasauli. K?ūstot mierīgāki, pa?pa?āvīgāki, secinām, ka ap mums aizvien vairāk notiek labas lietas.Tas ir atgriezenisks process. Tāpēc Buda mācīja nevis kalpot uz sevi centrētam "es", nevis attīstīt to, bet gan noskaldīt no sevis nosacījumu un konvenciju ?aulu, atrodot sevī sevi pa?u.

Tomēr galvenā problēma, ar ko sastopas neofits, ir nevis informācijas trūkums, bet gan apjukums, ko rada lielā izvēle strāvojumos un literatūrā par budismu.

Bibliogrāfija

• Ivbulis V., Indie?u literatūra. — Rīga, 1985.
• Kūle M., Kūlis R., Filosofija. — Rīga, 1998. 79.-87.lpp.
• Mitolo?ijas enciklopēdija. — I - Rīga, 1993. 43.- 57.lpp.
• Snelings D?ons, Budisms. — Rīga, 1999.

ārējās saites

• Vikikrātuvē par ?o tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Budisms.

• Encyclop?dia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklop?die raksts (vāciski)
• Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclop?dia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Kato?u enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• The Zen Site
• Dzenbudisms
• Religiju enciklopedija Budisms^{[novecojusi saite]}